Kāpēc katoļi lūdzās pie svētajiem?

Tie, kas jau ir šķīstīti un dzīvo Dieva svētlaimīgajā skatījumā debesīs, ir pazīstami kā izredzētie un svētie. Šie svētie ne tikai var, bet arī palīdz mums, aizlūdzot par mums Dieva priekšā. Viņi lūdz Kungam par mums, tāpat kā uzticīgi draugi, kuri izsaka lūgumu par tiem, kurus mīl. Tāpēc katoļi lūdzās pie svētajiem, atzīstot, ka viņi, jau tuvu Dievam, var aizlūgt par mūsu vajadzībām.

Saskaņā ar Katoliskās Baznīcas Katehismu, paragrafā 2683, svēto aizlūgšana ir aprakstīta kā augstākais kalpojums, ko viņi sniedz Dieva plānam. Svēto aizlūgumu lūgšana ir līdz ar to uzticības un ticības akts. Katoļi lūdzās pie svētajiem ar pārliecību, ka šie debesu draugi var piedāvāt savas lūgšanas Dievam mūsu vārdā, nesot svētības un labvēlību mūsu dzīvē un visā pasaulē.

Prakse lūgties pie svētajiem ir dziļi sakņota Svētajos Rakstos. Vecajā Derībā, 2. Makabeju grāmatā 15, 11-16 ir aprakstīts Oņija redzējums, mirušā priestera, kurš lūdzās par visu jūdu tautu. Tas parāda, ka taisnīgie, pat pēc nāves, turpina aizlūgt par tiem, kas paliek uz zemes. Jaunajā Derībā, Atklāsmes grāmatā 8, 3-4, Svētais Jānis redz redzējumu, kurā svēto lūgšanas paceļas Dieva tronī kā vīraks, simbolizējot svēto pastāvīgo aizlūgšanu par ticīgajiem.

Līdz ar to svēto aizlūgšanas lūgšanas tradīcija ir prakse, kas atrod atbalstu gan Svētajos Rakstos, gan Baznīcas mācībā. Kad katoļi lūdzās pie svētajiem, viņi neaizvieto Dieva lomu, bet atzīst svēto kopību un viņu aizlūgšanas spēku Dieva priekšā. Caur šo kopību, tie, kas ir debesīs, pilnīgā vienībā ar Dievu, turpina sniegt palīdzību Baznīcai uz zemes, kas vēl ir ceļā, kā Kristus mistiskā ķermeņa daļa.