Kāpēc katoļi atzīst savus grēkus priesterim?

Grēku atzīšana priesterim ir dziļi iesakņojusies Svētajos Rakstos un Baznīcas tradīcijā. Pēc augšāmcelšanās Jēzus piešķīra apustuļiem varu piedot grēkus, kā redzams Jāņa 20,22-23: “Viņš uzpūta viņiem un sacīja: ‘Saņemiet Svēto Garu. Kam jūs piedosit grēkus, tiem tie tiks piedoti; kam tos paturēsit, tiem tie paliks paturēti’”. Tas skaidri norāda, ka Jēzus iedibināja Izlīguma Sakramentu, uzticot apustuļiem misiju piedot grēkus Viņa vārdā.

Turklāt Mateja 16,19 un Mateja 18,18 norāda, ka Jēzus deva apustuļiem varu “sasiet un atbrīvot”, proti, piedot vai paturēt grēkus. Šī vara tika nodota apustuļu pēctečiem, bīskapiem un priesteriem, kuri darbojas izlīguma kalpojumā, kā Sv. Pāvils māca 2 Korintiešiem 5,18-20: “Dievs mūs samierināja ar sevi caur Kristu un mums uzticēja samierināšanas kalpojumu.”

Jēkaba 5,16 mēs esam aicināti “atzīties savos grēkos cits citam”, norādot uz priesteru lomu lūgšanā un starpniecībā grēcinieka garīgajai dziedināšanai. Tas ir sakramentālās grēksūdzes pamats, kur priesteris darbojas Kristus un Baznīcas vārdā.

Varas piedot vai paturēt grēkus, ko vēlreiz piemin Jāņa 20,23, skaidri norāda, ka šī rīcība ir nepieciešama sakramenta veikšanai, lai atjaunotu kopību ar Dievu un kopienu. Grēku piedošana nav tikai ieteikums, bet apustuliskā kalpojuma neatņemama sastāvdaļa.

Lūkas 5,24 un Lūkas 24,47 norāda, ka Kristum ir vara piedot grēkus un Viņš šo varu uzticēja apustuļiem, lai izlīgums tiktu sludināts Viņa vārdā. Tādējādi atzīties priesterim ir Kristus gribas izpildīšana un izlīguma meklēšana ar Dievu.

Beidzot Ebrejiem 5,1-3 mēs redzam, ka Jaunās Derības priesterībai ir jāupurē par grēkiem. Tādēļ priesteri, kā Kristus kalpotāji, piedāvā piedošanu un garīgo dziedināšanu caur grēksūdzes sakramentu.

Tādējādi grēku atzīšana priesterim ir Dieva iedibinātās baznīcas institūcijas ievērošana, kas piedāvā grēciniekiem atkalapvienošanos ar Dievu.