Ko baznīca mācīs par Dieva mīlestību pret mums?

Dieva mīlestības būtība, kā to māca Katoliskā Baznīca, ir kristīgās ticības fundamentālais pamats, atspoguļojot beznosacījumu, personisku un mūžīgu mīlestību. Katoliskās Baznīcas Katekisms (CIC) uzsver, ka Dievs ir mīlestība savā tīrākajā būtībā (§221), rādot mīlestību, kas nesakrīt ar mūsu darbiem vai merītiem. Šī mīlestība dziļi un taustāmi izpaužas Jēzus Kristus upurē, kurš, būdams īsts Dievs un īsts cilvēks, izdeva sevi par katru no mums (§478), simbolizējot personisku un glābjošu mīlestību.

Turklāt CIC izceļ šīs mīlestības uzticamību un pastāvību (§220), nodrošinot, ka pat mūsu kļūdu un atstāšanās laikā Dievs paliek žēlsirdīgs un gatavs mūs atkal pieņemt, tāpat kā Tēvs Ilustrito Dēlu parabola. Šī mūžīgā uzticamība pastiprina ticīgo uzticību pestīšanas solījumam un Dieva ar mums sarunai.

Ģimene atbilde uz šo dievišķo mīlestību ir tikpat būtiska. Katekisms veicina labdarības praksi (§1827), kas ir mūsu mīlestības pret Dievu un tuvāko konkrēta izpausme, atspoguļojot saņemamās mīlestības reciprokitāti. Šis aicinājums uz labdarību ne tikai stiprina mūsu attiecības ar Dievu, bet arī veicina mīlestības un solidaritātes pamatā esošas kopienas veidošanu.

Kopumā Dieva mīlestība, kā to nosaka Baznīcas mācības un Katekisms, ir pastāvīgs aicinājums kopienai un ticības dzīvošanai, iedvesmojot mūs meklēt dziļākas attiecības ar Viņu un dalīties ar šo mīlestību ar visu cilvēci. Šī izpratne mūs mierina un motivē pilnībā uzticēties Dieva labestībai un žēlastībai, dzīvojot saskaņā ar Evaņģēlija vērtībām.