Kāpēc katoļi tic svēto sadraudzībai?

Mēs, katoļi, ticam svēto sadraudzībai, jo redzam garīgu vienotību starp visiem Baznīcas locekļiem. Tas ietver ticīgos, kas ir uz Zemes, dvēseles, kas ir šķīstītavā, un svētos, kas jau ir Debesīs. Šī ticība ir ļoti svarīga un balstās uz dažādām Baznīcas doktrīnām.

Svēto sadraudzība ir solidaritāte, kas vieno visus ticīgos, neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas. Tā ir kā mistisks ķermenis, kura galva ir Kristus. Mēs visi dalāmies garīgajos labumos, piemēram, ticībā un sakramentos, īpaši Euharistijā. Katoļu Baznīcas katehisms saka: "Tā kā Baznīcu vada viens un tas pats Gars, visi labumi, ko tā saņem, kļūst par kopīgu īpašumu" (CIC 947). Tas parāda, ka, pat esot dažādos dzīves stāvokļos, mēs visi esam saistīti.

Viens svarīgs svēto sadraudzības aspekts ir aizlūgšana. Mēs, katoļi, ticam, ka svētie Debesīs var lūgties par tiem, kas ir uz Zemes. Bībelē, Jēkaba vēstulē 5,16, teikts: "Taisnīgā lūgšana ir spēcīga un iedarbīga." Lūgt svēto palīdzību nav citas dievības pielūgšana, bet veids, kā dzīvot mīlestību un solidaritāti, kas pastāv starp visiem Baznīcas locekļiem. Svētie, būdami tuvu Dievam, var padarīt savas lūgšanas efektīvākas.

Pats Jēzus apstiprina, ka tie, kas ir Debesīs, ir dzīvi. Mateja evaņģēlijā 22,32, Viņš saka: "Dievs nav mirušo Dievs, bet dzīvo." Tas pastiprina ticību, ka svētie nav miruši, bet dzīvo mūžīgi ar Dievu. Tādējādi viņi apzinās to, kas ir uz Zemes, vajadzības un aizlūdz par mums.

Mēs, katoļi, arī lūdzamies par tiem, kas ir šķīstītavā, ticot, ka mūsu lūgšanas var palīdzēt šīm dvēselēm. 2. Makabeju grāmatā 12,46, ir rakstīts: "Tas ir svēts un dievbijīgs domāt par mirušajiem, lai viņi tiktu atbrīvoti no saviem grēkiem." Tas pastiprina, ka mēs visi esam saistīti glābšanas meklējumos un ka svēto sadraudzība ietver savstarpēju palīdzību starp dzīvajiem un tiem, kas jau ir aizgājuši.

Svēto sadraudzība ir realitāte, kas balstās uz Dieva žēlastību. Mēs, katoļi, piedalāmies Baznīcas garīgajos labumos un saņemam spēku caur Euharistiju. 1. Korintiešiem 10,16-17, Pāvils saka: "Svētības biķeris, ko mēs svētām, vai tas nav Kristus asiņu sadraudzība? Maize, ko mēs laužam, vai tā nav Kristus miesas sadraudzība?" Šis fragments parāda, ka, daloties Kristus Miesā un Asinīs, mēs visi kļūstam par vienu ķermeni. Euharistija stiprina svēto sadraudzību, vienojot ticīgos visos laikos.

Cits svarīgs aspekts ir "liecinieku mākonis", kas minēts Ebrejiem 12,1: "Tādēļ arī mēs, kam visapkārt ir tik liels liecinieku mākonis..." Šis fragments mums atgādina, ka svētie ir ticības un izturības piemēri, un viņu dzīves mūs iedvesmo turpināt. Viņi nav tālu, bet ir klātesoši mūsu garīgajā ceļojumā.

Solidaritāte ir būtiska svēto sadraudzībā. Baznīca nav tikai cilvēku grupa, bet kopiena, kas atbalsta viens otru. Galatiešiem 6,2, Pāvils saka: "Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsiet Kristus likumu." Šis aicinājums uz solidaritāti atspoguļojas Baznīcas dzīvē, kur mēs, katoļi, palīdzam viens otram mūsu grūtībās, gan garīgās, gan materiālās. Dievbijība pret svētajiem arī palīdz mums tuvoties Kristum un stiprināt šo vienotību.

Visbeidzot, svēto sadraudzība ir mīlestības forma, kas pārsniedz dzīvi uz Zemes. Tā ir atzīšana, ka kristīgā kopiena turpinās pat pēc nāves. Tie, kas ir uz Zemes, šķīstītavā un Debesīs, paliek vienoti Kristū. Baznīca māca, ka svēto sadraudzība ir praktiska solidaritātes pieredze. Mēs, katoļi, esam aicināti dzīvot šo sadraudzību, palīdzot un lūdzot viens par otru, kamēr visi kopā ejam uz pestīšanu.